Назад к списку

Kā karš palīdzēja izveidot šampanieša zīmolu

Barba-Nikola Kliko, dzim. Ponsardena, kļuva par atraini 27 gados. XVIII gadsimta beigās viņai pēc statusa pienāktos vēlreiz apprecēties vai sērot līdz mūža beigām, pieņemot viesus un nodarbojoties ar rokdarbiem. Trūkumu viņa necieta - viņas tēvs bija bagāts uzņēmējs, bet laulībā ar Fransua viņai piedzima tikai viena meita. Taču Kliko atraitnei patika vīna darīšana un viņa ticēja, ka reiz īztenosies vīra sapnis par slavenu vīna nama izveidi. Viņas veiksmes satāsts - tā ir virkne neveiksmju un cīņa ar laika apstākļiem, likumiem, sankcijām un valdošo iekārtu. Kā tad radās slavenākais pasaulē dzirkstošais vīns?

Kā radās šampanietis

Šampanieša vēsture, kā daudzu citu romantikas apvītu produktu, ir pilna ar mītiem un baumām. Piem, Pjērs Perinjons, benediktiešu mūks, nemaz nav to izgudrojis. Leģenda par to, ka dzirkstošo vīnu sāka ražot 1660. gadā Ovillas abatijā, parādijās tikai XIX gadsimta beigās - to izgudroja Moёt nama marketologi, lai spētu sekmīgāk pārdot vīnu ar zīmolu "Dom Pérignon". Taču leģenda nav gluži no pirksta izzīsta, jo tik tiešām abatijas pagrabos dažreiz aukstajās ziemās gatavojās vīns ar burbulīšiem, taču "Dom Pérignon" kā reiz centās izvairīties no burbulīšiem. Toties vīns ar burbulīšiem tajā laikā bija iecienīts Anglijā - tur jau 1660. gadā bija izveidota neliela dzirkstošo vīnu ražotne.

Vēl viens mīts - īsts šampanietis, kurš garšoja karaļiem un galmam, patiesībā nebija sauss. Tas bija reizes 4-5 saldāks par vissaldāko mūsdienu vīnu. Bez tam, tas pārsvarā bija tumši-rozā krāsā. Ar šāda veida stāstiem ir pilna vēsturnieka Tilara Macceo grāmatā par Kliko atraitni - informācijas par pašu atraitni atrodam ļoti maz. Pārsteidzoši labā stāvoklī līdz mūsdienām saglabājušās viņas saimniecības un grāmatvedības klades, bet personīgas dienasgrāmatas vai mīlas vēstules nav atradušās, tāpēc par viņas likteni un dzīvesstāstu ir zināms diezgan maz. 

Sākums 

Barba-Nikola piedzima 1777. gadā Reimsā, 7 gadus pēc karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes kāzām. Francijas karaliene, kura dievināja izklaides, dievināja arī vīnu ar burbulīšiem, stiprāku un apreibinošāku, nekā parastais vīns. Tad Šampaņā, no kurienes nāk Barba-Nikola, jau ražoja pāris tūkstošus pudeles gadā dzirkstošās dziras karaļnamam un arostkrātu slānim. Tolaik ar vīna darināšanu nodarbojās mazas mājas saimniecības, kuras marķēja savas mucas ar zīmi, bet pudeles - ar krāsainu karsto vasku, lai atšķirtu savas pudeles no kaimiņu produkcijas.

Barbas-Nikolas tēvs, turīgs uzņēmējs, kurš nodarbojās ar tekstilrūpniecību, sapņoja saradoties ar dižciltīgu ģimeni, taču revolūcija ieviesa savas korekcijas un meitu apprecēja cita turīga uzņēmēja Kliko dēls. Kliko ģimene arī nodarbojās ar tekstilu un vēl tirgojās ar vīnu - iepirka mucas ar vīnu no ražotājiem Šampaņā un tirgoja uz citiem Francijas reģioniem un mazliet uz ārzemēm. Tajā laikā tā bija normāla biznesa prakse - vīnogu audzētājiem bija svarīgi ātrāk iztirgot vīnu, lai atbrīvotu vietu noliktavā jaunai ražai un nenest atbildību par sabojāto produkciju. Pudelēs vīnu tolaik prakstiski nelēja, visas pudeles bija roku darbs, tās bija ļoti traulsas un dažāda izmēra. Bez tam, līdz 1720. gadam ar likumu bija aizliegts pārliet vīnu pudelēs.

Fransua Kliko, Barbas-Nikolas vīrs nolēma reformēt ģimenes vīna biznesu. Pirmkārt, viņš nolēma eksportēt vīnu. Otrkārt, nolēma, ka viņa kompānija turpmāk arī pati audzēs vīnogas un pati darinās vīnu. Kā kāzu dāvanu jaunlaulātie saņēma iespaidīgus zemes īpašumus, tai skaitā vīnogu plantācijas. 1801. gadā Fransua nolēma, ka turpmāk ceturtā daļa no visa pārdotā vīna būs pašu ražots. Turlkāt, viņš nolēma pildīt vīnu arī pudelēs, jo tā vīnu varēja pardot trīs reizes dārgāk, nekā tādu pašu, bet mucās. Kamēr Fransua braukāja apkārt un meklēja klientus, sieva auklēja bērnu, pieskatīja vīnogu plantācijas un biznesu mājās.

Audzēt un pārstrādāt vīnu Kliko pāris nolēma pēc tam, kad Napoleons, jau būdams imperators, apmeklēja Šampaņas provinci un ciemojoties Barbas-Nikolas tēva viesnīcā, paziņoja, ka plāno attīstīt franču vīnu darīšanas tradīcijas. Ir zināms, ka Napoleons ļoti atbalstīja Moёt ģimeni, kuri jau ražoja tai skaitā vairākus tūkstošus pudeles dzirkstošā gadā. Imperators augstu novērtēja burbulīšus un uzskatīja, ka vīna darināšana var uzlabot valsts ekonomiku, kura pēc revolūcijas un Angļu-franču kara kārtējā uzliesmoja bija diezgan sadragāta. Lai stimulētu nozares attīstību, viņš lika ķīmiķim un Francijas iekšlietu ministram Žanam-Antuanam Šaptālam uzrakstīt traktātu par vīna ražošanu. Šis darbs vīna darīnāšānā skaitās jau klasika un padomi no tā vēl aizvien tiek izmantoti. Starp citu, Barbai-Nikolai atklājās vīna degustātora talants - viņā spēja atšķirt ļoti smalkas vīna garšas nianses, kas palīdzēja sastādīt un radīt unikālu vīna buķeti no dažādās vietās audzētām un dažādām vīnogu šķirnēm.

Vispār tas fakts, ka Barba-Nikola nodarbojās ar biznesu kopā ar vīru, jau bija nonsens. Napoleona valdīšanas laikā sievietes, sevišķi turīgas un dižciltīgas, nodarbojās ar labdarību, bērnu audzināšanu, ballēm un saviesīgiem pasākumiem. Vienīgais izņēmums bija atraitnes - tām bija gan precētas dāmas statuss, gan tiesības nodarboties ar biznesu vienlīdz ar vīriešiem. Daudzas atraitnes nodarbojās tieši ar vīna darīšanu un tirgoja to pārpircējiem. Un liela daļa no šī tirgus aizņēma tieši dzirkstošais vīns - tirgus segments bija tik mazs, bet ražošana pakļauta tik daudziem riskiem, ka vīrieši no lielākiem vīnu namiem ar to vienkārši nevēlējās nodarboties.

Fransua pāris gadu laikā sarunāja piegādes uz Lielbritāniju - tur franču vīns kara laikā bija aizliegts un angļi pēc kara sūtīja diezgan iespaidīgas kravas. Bet drīzumā karš atkal atsākās un tirgoties ar Angliju atkal bija grūti. Lui, toreizējais Kliko ģimenes aģents, pārdeva uz Vāciju un Krieviju mazāk vīna nekā bija cerēts. Bizness cieta zaudējumus.1805. gadā Fransua nomira no tīfa un Barba-Nikola kļuva par vienīgo mantinieci. Patiesībā, viņai vienkārši nebija citas izvēles - ne viņai, ne Fransua nebija brāļu. Ļoti iespējams, ja ģimenē būtu jauni vīrieši, tad Barba-Nikola nemaz nedomātu pārņemt biznesu savās rokās, bet gan apprecētos vēlreiz. Arī aģents Lui centās pierunāt atraitni nepamest biznesu. Viņam bedzot izdevās nodibināt Krievijā vajadzīgos sakarus un viņš cerēja noslēgt ienesīgus līgumus. Tā Kliko atraitne sāka pārvērsties par zīmolu!

Vēl viens mēģinājums

Vīra tēvs, vecais Kliko, atbalstīja vedeklu un iepazīstināja to ar savu senu draugu - uzņēmēju Aleksandru Žeromu Forno. Kopā ar Barbu-Nikolu viņi ieguldīja ražošanā 80 000 franku - pārrēķinot mūsdienu naudā tas ir apmēram $2 mln. dolāru. Rūpnīcas strādnieks toreiz pelnīja 400 franku gadā ($8 000), pārdevējs - apmēram 20 000 gadā. Kliko ieguldīja trīs ceturtdaļas no šīs summas, viņas kompanjons ieguldīja parējo - pārsvarā vīnu un ražošanas iekārtas. Tagad kompānija tirgoja prakstiski tikai sevis audzētu un ražotu vīnu un tikai ceturto daļu ņēma uz realizāciju no kaimiņiem.

1806. gadā biznesa klimats Francijā bija diezgan skarbs. 1803. gadā Napoleons sāka kara darbību, no 1805. gada imperators sastādija koalīciju Anglijai, Zviedrijai, Krievijai un Neapolei. Daudzi ceļi bija slēgti, valstis ieviesa sankcijas viena pret otru, spēles noteikumi ļoti bieži mainījās, jo kaimiņvalstis atbalstīja tad vienu, tad otru pusi. Šajos apstākļos Kliko savāca pasūtījumus uz 55 000 šampanieša pudelēm ($3 mln. dolāru pēc mūsdienu kursa) un tās transportēt nolēma caur Amsterdamu - Holande toreiz saglabāja neitralitāti. Lui brauca kopā ar kravu un pietrūka vien pāris stundas - Amsterdamas osta aizvērās sakarā ar kara stāvokli un franču kuģus nelaida arā no ostas. Visa krava uzkārās Amsterdamas ostā. Cerība, ka liegumu atcels, ātri zuda. Vasara atkal bija karsta un vīns sabojājās. Kompānija atkal cieta zaudējumus. Maz to, ka vīnu neizdevās pārdot, vēl vajadzēja apmaksāt dārgās noliktavas un turēt pilnā gatavībā kuģi, ja nu tomēr atļaus iziet jūrā. Sūtīt kravu varēja arī ar angļu vai amerikāņu kuģiem, kuri pārvadāja kontrabandu, bet bija risks zaudēt visu kravu. Situāciju sarežģija arī tas fakts, ka tirgus burtiski sagruva. Karš izpumpēja no Eiropas visu naudu un šampanietis vairs nevienu neinteresēja. Aģents nokļuva līdz Krievijai un uzzināja, ka ķeizariene ir gaidībās - parādijās cerība, ka beidzot piedzims mantinieks un būs sarīkotas dzīras. Bet piedzima meita un drīz vien pēc dzemdībām nomira - vīnu pārdot neizdevās. Aģentu pa to laiku apsūdzēja spiegošanā par labu Napoleonam un gandrīz izsūtīja uz Sibīriju. Nogādāt 50 000 šampanieša pudeles uz Pēterburgu izdevās tikai 1808. gadā.

Kad starp Franciju un Krieviju (kur šo vīnu jau zināja un paspēja iecienīt) iestājās trausls pamiers, atkal nepaveicās ar laiku - 1809. gadā bija slikta raža un nākamjā gadā kompanjons lauza līgumu ar atraitni. Viņa aizdomājās par nama likvidāciju, bet šoreiz viņu pierunāja nepadoties pašas tēvs. Viņš iedeva meitai naudu un Kliko izdevās iepirkt 10 000 pudeles, 125 000 korķus un 6 dučus vīna mucas par kopējo summu 30 000 franku. Kliko atraitne kļuva par neatkarīgu sievieti, kura viena pati vadīja pietiekami lielu internacionālu biznesu - tiem laikiem nebijis gadījums.Pirmais, ko viņa izdarīja, kļūdama par vienīgo īpašnieci, sakārtoja grāmatvedību un rēķinus. Otrs - pārorientējās uz vietējo tirgu, samazinot dārgā, bet nestabilā šampanieša daļu un palielinot lētāku, bet kvalitatīvu galda vīnu daļu. Līdz 1810. gada decembrim, kad atraitnei palika 33 gadi, viņa prakstiki norēķinājās ar iepriekšējiem parādiem, atgrieza vecos piegādātājus un klientus, iztirgoja lielāko daļu savu vīnu frančiem Jaungada svinībām. Sagaidot 1811. gadu viņa cerēja, ka veiksme viņu atradīs. Un tā arī notika.

 Laimīgā zvaigzne

1811. gadā viņai beidzot paveicās - vasara bija mēreni silta, vīns un šampanietis sanāca caurspīdīgs, ar vieglu medus toni. Bet Lielā komēta, kura togad parādijās pie debesīm un it-kā pārlidoja pāri Kliko vīnogulājiem, piešķīra noslēpumainību un pielika vairākus desmitus franku pie vīna cenas. Šīs ražas vīnu Kliko uzskatīja par savu labāko vīnu - par nama pērli.

Diemžēl, politiskā situācija atkal neļāva cerēt pārdot vīnu par labu cenu. Viņai izdevās pārdot tikai 80% no tā apjoma, kuru notirgoja 1805. gadā vēl viņas vīrs un tas jau toreiz skaitījās slikts gads. 1813. gada beigās Reimsas iedzīvotāji atkal bija kara priekšā. Kliko bija izmisumā - pagrabi bija pilni ar vīnu, kuru viņai nekādi neizdevās notirgot. Viņa ar šausmām gaidīja, kad saniknoti kareivji, nav svarīgi no kuras puses, atnāks un izlaupīs viņas noliktavas. Tas nozīmētu bankrotu. Visvairāk viņa pārdzīvoja par tā paša 1811.gada ražas vīnu, kuru miera laikos varēja pārdot par pasakaini augstu cenu. Krievi beidzot ieradās, taču viņiem bija strikti aizliegts laupīt un komendants stingri uzraudzīja kārtību. Kad kņjazs Sergejs Volkonskis ar savu kara pulku pēc pamiera pameta pilsētu, viņam pateicībā uzdāvināja lādīti ar briljantiem. Krievu armijas virsnieki pirka no atraitnes vīnu. Jā, daudzi to darīja uz parādu, bet Kliko labprāt deva pudeles. Viņa to uzskatīja par investīciju - drīzumā viņi atgriezīsies mājās un pasūtīs no viņas dārgo šampanieti uz svētkiem. Ironiski, bet visus šo gadus viņa neieredzēja karu par to, ka tas traucēja viņas biznesu, bet tagad karš pats atveda pie viņas klientus.

Baltā strīpa

Komēta it-kā atnesa Kliko atraitnei veiksmi - visas avantūras sāka izdoties. 1814. gada pavasarī viņa nolēma ar kontrabandu nosūtīt partiju sava labākā šampanieša uz Kēnigsbergu, kur krievu aristokrātija svinēja cara dzimšanas dienu. Pudeles izdevās nogādāt veselas un tās vēl ostā izpirka ar lielu uzcenojumu. Kuģi ar viņas kravu vairs necieta katastrofās, pircēji paši viņu meklēja un pieprasīja aizvien vairāk vīna. Par galveno tirgu uz ilgiem gadiem kļuva Krievija. Līdz 1830. gadam šampanieša noiets pieaudzis par 1000% - no divsimts tūkstošiem līdz 5 mln. pudeļu gadā. Atraitne kļuva par vienīgo sievieti - uzņēmēju ar milzīgu pārdošanas apjomu un plašu tirgu.

Kliko atraitne izdomāja pasniegt šampanieti augstās tievās glāzēs - agrāk šampanieti dzēra no platām glāzēm. Drīz vien tievas šampanieša glāzes bija modē jau visā pasaulē. Viņa pirmā sāka līmēt uz pudēlēm spilgtas etiķetes - lai pircēji uzreiz nekļūdīgi varētu atpazīt viņas vīnu. Un visbeidzot, tieši viņa izgudroja metodi, kā atbrīvoties no nogulsnēm, kuru izmanto vēl līdz šim laikam. Tieši atraitne izdomāja skapi, kurā visas pudeles ar šampanieti stāv zem dažādiem leņķiem ar kakliņu uz leju un pudeles ir ka brīdim izņem, pagroza un pārliek citās ligzdās zem cita leņķa.

Kliko bija apbrīnojama sieviete, talantīgs uzņemējs un izgudrotājs, bet feministe viņa nebija. Viņa arī uzskatīja, ka sievietes vieta ir mājās, tāpēc meitu pie biznesa klāt nelaida un novēlēja to Eduardam Verle, toreizējam palīgam, kuru pieņēma darbā, kad sāka palikt veca un nevarīga. Viņa uzskatīja, ka visu sasniedza piespiedu kārtā, un ja vīrs būtu dzīvs vai ģimenē būtu citi vīrieši, viņa sev piemeklētu sievišķīgāku nodarbi. Katrā ziņā, šī sieviete, kura izveidoja savu impēriju diezgan sarežģītos apstākļos, ir iedvesmojošs piemērs citiem

Foto: © Veuve Clicquot