• Ēdienu fotogrāfs un stilists, Latvija, Rīga

Kā pirmā aprīļa joks sagrāva valsti

Šis stāsts tik tiešām sākās kā pirmā aprīļa joks. Bet sekas šim stāstam nemaz tik jautras nebija. Var pat teikt, ka joks bija liktenīgs. Un lielā Padomju Savienība kļuva par tās upuri. Tas lieku reizi liecina par to, ka nevajag ticēt visam, ko raksta. Pat ja tiek pieminēti zinātniski žurnāli.


Pagājušā gadsmita 30-to gadu beigās diezgan pazīstams zinātniski-populāras žurnāls "La Science et la Vie" nopublicēja pirmā aprīļa joku rakstu par ēģiptiešu piramīdām un pareizu tetraedru neparastām īpašībām. Tas bija pa tiešām tā laika garā! Tajā pašā laikā franču ķīmiķis un mistiķis Žaks Beržjē uzrakstīja par to, ka vērša asinis, ievietotas miniatūras Heopsa piramīdas kartona kopijā, nesarecēja, bet gaļa diezgan ilgi saglabāja savu svaigumu. Un apmēram tajā pašā laikā kāds M.Bovi apgalvoja, ka tādos pašos tetraedros, kuru sānu malas ir noorientētas uz pasaules malām, dzīvnieku līķi nevis sadalās, bet gan mumificējās.

Raksta autori žurnālā «La Science et la Vie» pasmējās par cilvēku lēttīcību un šarlatānu apgalvojumiem. Viņi paziņoja, ka miegs šādā pareizā tetraedrā atgriež jaunību organismam, skūšanās naži paši pa sevi uzasinās, bet piens nesaskābst. Nu pasmējās - un aizmirsa.

Bet šo žurnāla numuru pēc pāris gadiem ieraudzīja izgudrotājs Eriks Vallenbergs, kurš toreiz strādāja laboratorijā Åkerlund & Rausing un iedegās ar ideju samazināt piena ražošanas izmaksas. 1944. gadā gaismu ieraudzīja kartona iepakojums trīsstūra formā. Bet vēl pēc 6 gadiem tika reģistrēta firma Tetra Pak, par kuras īpašo iepakojumu uz ilgiem gadiem kļuva kartona piramīda Tetra Classic®.

Par lielu šī iepakojumu plusu varētu minēt minimālo atgriezumu daudzumu un praktiski pilnu procesa automatizēšanu. Pamats - mīkstais kartons savienojumā ar polietilēnu - tika sarullēts cilindra formā un savienojuma vietās sakausēts kopā. Tad tos piepildīja ar pienu, kefīru vai saldo krējumu un automātiski aizkausēja šuvi ciet un nogrieza iepakojumu. Tad gatavais iepakojums iekrita speciālā konteinerā. Nekādu sarežģījumu un praktiski nav atgriezumu.

Tiesa gan, tālākais ceļš līdz patērētājam nebija vairs tik tehnoloģisks. Viens no lielākajiem trīsstūra iepakojumu trūkumiem - to nav iespējams blīvi salikt kantainā kastē. Tāpēc iepakojumu uzglabāšanai un transportēšanai izmantoja speciālas sešstūra metāla kastes. Bet tas, savukārt, noveda pie izmaksu palielināšanas transportēšanas un uzglabāšanas procesos – pa lielam nācās uzglabāt un pārvadāt arī gaisu.

Un te vēl noskaidrojās, ka piramīdās piens saskābst tieši tik pat ātri kā visos citos iepakojumos. Respektīvi, nepalika vairs neviena racionāla iemesla saglabāt šo iepakojumu, pat neskatoties uz vienkāršu ražošanas procesu.

Rezultātā 1959. gadā Zviedrija atteicās no Tetra Classic® trīsstūra iepakojumiem.

Likās, ka kompānijai nebija citas izejas, kā aiziet no tirgus. Taču Rubenam Rausingam, toreizējam kompānijas vadītājam, izdevās pārdot savu tehnoloģiju Padomju Savienībai. Runā, ka lielu lomu sarkano ministru pārliecināšanā nospēlēja vecais raksts no žurnāla «La Science et la Vie». Bet varbūt arī savu lomu nospēlēja zemas ražošanas izmaksas. Kas to lai tagad zina...

Un tā sākās otra, ļoti gara, trīsstūra piena paku dzīve. Tos izmantoja gandrīz 30 gadus, līdz 80-to gadu vidum.

To kvalitāte bija diezgan viduvēja. Piramīdas bieži plīsa un tecēja. Tirdzniecība jau ierasti norakstīja zaudējumus iepakojuma pāšizmaksā. Pārnēsāt un uzglabāt šādus iepakojumus arī bija diezgan pagrūti. Pircēji bija neapmierināti, bet piecieta, jo citas alternatīvas nebija. Īsāk sakot, ekonomiski efektīva piena ražošana galu galā noveda pie samērā augstām patēriņa izmaksām.

Protams, ja skatamies lielās valsts mērogā, tad tas ir sīkums. Sevišķi ņemot vērā faktu, ka augstas gāzes un naftas cenas pasaulē veiksmīgi maskēja ekonomiski neizdevīgus lēmumus un neefektīvu lēmumu pieņemšanu valsts vadības sistēmā. Taču tikko mainījās ārējās tirdzniecības nosacījumi, tā viss sāka jukt un brukt. Šķietami nemanāmi sīkumi un mazas detaļas ikdienā sakrājās un salikās kopā šo gadu laikā, kā rezultātā arī noveda Padomju Savienību pie problēmām finanšu jomā, sociālā jomā un iekšējā politikā.

Un ja arī nevar pateikt pilnīgi droši, ka tieši Tetra Classic® piramīdas kļuva par iemeslu socialistiskās ekonomikas sagrūšanai, tad zināmu ieguldījumu tās tomēr veica. Ja paskatīties uz piramīdām kā uz valdības pieņemamo lēmumu rezultātu, kas diezgan labi to raksturo, tad kļūst skaidrs, ka cits liktenis PSRS nemaz nebija.

Vai tomēr viss varēja būt savādāk?


Foto: google.com, ria.ru

Džeimijs Olivers - no divnieku karaļa par miljonāru

Kad Olivers pabeidza skolu, viņa atestātā bija tikai divi trijnieki un viens no tiem bija darbmācībā. Vienam no pazīstamākajiem šef-pavāriem pasaulē vēl aizvien ir grūtības ar lasīšanu.

Džeimijs Olivers - britu izcelsmes šef-pavārs, restorānu īpašnieks un uzņēmējs, ieguvis atpazīstamību ar savu angļu virtuves interpretāciju. Pasaules mēroga atpazīstamību viņam atnesa TV-šovs "Kailais pavārs" (The Naked Chef) BBC kanālā, kur demonstrēja kā vienkārši pagatavot sarežģītus ēdienus. Tagad Olivers ir uzrakstījis vairākas grāmatas, viņam ir gandrīz 100 restorāni visā pasaulē un nu jau pieci bērni.

Olivers piedzima Klaveringas ciematā ziemeļrietumu Esseksas grāfistē. Viņa vecākiem piederēja krogs The Crickets (http://thecricketers.co.uk/) - tur arī 8 gadus vecais Džeimijs aizrāvās ar kulināriju. Patiesībā, Olivers bija tas vēl huligāns un lai aizņemtu brīvo laiku tēvs piedāvāja maksāt pa 1 sterliņu mārciņai dienā par dārzeņu griešanu. Vispār Olivera biogrāfija atgādina kādu slavenu romānu par miljonāru, kurš pats sevi izveidoja.Jau bērnībā viņš no klases biedriem īrēja ģerbtuves skapīšus, lai glabātu tur saldumus. Viņam, ka restorāna īpašnieka dēlam, bija pieejami kārumi par zemākām cenām. Viņš tos tirgoja saviem skolas biedriem dārgāk un bija lielā cieņā kā lielākas kabatas naudas īpašnieks. Olveram ir iedzimta disleksija - tā radīja grūtības lasīšanā un pareizrakstībā. Viņš 5 gadus pavadīja klasē "īpašajiem" bērniem. Skolā uzskatīja, ka bērns vienkārši atpaliek attīstībā.

Neskatoties uz visu, viņš pabeidza skolu. Oliveram nav augstākās izglītības, koledžā un institūtā viņš apguva speciālas disciplīnas, kuras pārsvarā protams,ēdināšanas jomā. Grūtības mācībās ietekmēja karjeras izvēli: "Es tik slikti parādiju sevi skolā, ka man nācās apliecināties darbā", - viņš izvēlējās profesiju, kura saistīta ar roku darbu un viņa bērnības aizraušanos - kulināriju.

Savā pirmajā darba vietā Olivers kļuva par konditoru. Tad viņš pārcēlās uz dzīvi Fulhemā, kur strādāja par šef-pavāru itāļu restorānā The River Café. Un tur Olivers izrādījās īstajā vietā īstajā laikā. Šajā restorānā BBC kanāls filmēja dokumentālo filmu par ziemassvētku ēdieniem. Televīzijas cilvēkiem ļoti iepatikās jaunais pavārs, kurš nepārtraukti runāja ar kameru, tajā pašā laikā ne uz mirkli neatraujoties no ēst gatavošanas. Jau pēc pāris dienām kanāla producenti noslēdza ar viņu līgumu. Tas bija šovs The Naked Chief (Kailais pavārs), kurš arī pārvērta puisi no provinces par pasaules mēroga zvaigzni.

Tomēr, viņa karjerā bijušas arī ķļūmes. Pašā TV karjeras sākumā Olivers pieļāva kļūdu, kura gandrīz aizvēra TV durvis uz visiem laikiem. Viņš parakstīja līgumu ar britu veikalu tīklu Sainsbury’s un kļuva par viņu "reklāmas seju". Tajā pašā laikā izmantoja tēlus un paņēmienus, kuri bija daļa no šova "Kailais pavārs". Vismaz tādus secinājumus izdarīja BBC kanāla vadība un lauza ar Oliveru līgumu. Olivers mācījās no savām kļūdām - uz kādu laiku viņš pazuda no TV ekrāniem. Taču vienlaicīgi arī saprata, ka tautai patīk viņa darbošanās stils un receptes. 2000. gadā viņš atgriezās, bet nu jau viņam aiz muguras sāvēja sava producentu grupa. Tad arī tika uzrakstīta pirmā grāmata, kura momentā kļuva par bestselleri. Kopš tā laika Olivers pats veido savu tēlu - gan seju, gan imidžu.


Sainsbury's vadība atzīst, ka sadarbība ar Oliveru bija viena no veiksmīgākām visā kompānijas vēsturē. Pēc Olivera parādīšanās reklāmā sekoja straujšs pārdošanas apjoma pieaugums. Piemēram, 2005. gadā Olivers piedāvāja pievienot Boloņas mērcei muskatriekstu - vekalu tīkls gada laikā iztirgoja 9 tonnas un tā ir 2 gadu norma. Īpaši lielus panākumus atnesa Feed your family for a fiver kampaņa - pārdošanas apjoms pieauga par 200%. Tās ir mums visiem pazīstamas lapiņas lielveikalos ar receptēm - pēc statistikas datiem tieši šī reklāma uzrunā patērētāju visvairāk.

2002. gadā Olivers ieķīlāja savus īpašumus lai nodibinātu fondu "15" un tad arī startēja jauns šovs - dokumentālais seriāls Jamie's Kitchen. Tajā Olivers mācīja gatavot 15 maznodrošinātiem jauniešiem. Pieci finālisti ieguva darbu jaunajā Olivera restorānā "15". Šovs atmaksājās un 2003. gadā Olivers palaida četru sēriju sikvelu "Džeimija virtuve" un "Atgriešanās Džeimija virtuvē". Olivers arī regulāri nodarbojas ar labdarību - ne tikai pieņem darbā maznorošinātus jauniešus, bet arī iestājās par neveselīgu ēdienu izslēgšanu no skolu ēdnīcām. Britu valdība pat piešķīra 280 miljonu sterliņu mārciņu skolēnu pusdienu uzlabošanai pateicoties tieši Olivera lobijam.

Olivers viens no pirmajiem pievērsa uzmanību lielajam cukura dadzumam ikdienas pārtikas produktos, piemēram, mērcēs, sāļajā konditorejā, konservos utt. 2004. gadā Olivers nofilmēja filmu "Cukurs", kurā pierādīja, ka cilvēki ikdienā patērē krietni vien vairāk cukura, nekā tas ir nepieciešams un pat nemana to. Šādas diētas sekas - 2. tipa cukura diabēts, aptaukošanās un citas veselības problēmas.

2012. gadā Olivers nopelnīja vairāk kā 300 miljonu sterliņu mārciņu pārdodot grāmatas, kuru kopējā tirāža pārsniedz 30 miljonu eksemplāru. Vairāk ir tikai Potera sāgai. Olivers sarakstījis vairāk kā 20 grāmatu par brokastīm, desertiem, pasaules virtuvi un veģetāriem ēdieniem.2012. gadā Olivers ieņēma 500-to vietu starp bagātākajiem Lielbritānijas cilvēkiem un kļuva par bagātāko pavāru pasaulē. Tagad viņa personīgais kapitāls tiek novērtēts ar 230 miljoniem sterliņu mārciņu. Viņam pieder trīs restorāni "15", divas kafejnīcas "Barbecoa" un "Jamies Oliver's Diner" un kulinārā skola.

2017. gadā šešus restorānus Oliveram nācās aizvērt breksita dēļ. Darbu zaudēja 120 darbinieku (tasssir mazāk par 5% no kopējā darbinieku skaita), taču kompānija solīja atrast viņiem darbu citosOlivera restorānos.

Olivera bizness ir labā formā, īpaši itāļu restorāns uz  Londonas galvenās ielas Pikadilli, kurā vienmēr aizņemti visi galdiņi, taču pats Olivers sevi nezuskata par veiksmīgu uzņēmēju. Viņš pats saka, ka vienkārši dara to, kas patīk. Tas arī palīdzēja nopelnīt naudu.


Foto - Jamieoliver.com



Kāpēc McDonaldā nestrādā skaisti pārdevēji?!

Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc McDonaldā ir tik maz glītu darbinieku?

Nē, es neteikšu, ka pati esmu Princese no pasakas, bet oficianti restorānos, kā likums, ir pievilcīgi puiši un meitenes. Brīžiem gadās arī gados vecāki cilvēki, bet tie ir kopti un vizuāli patīkami. Taču McDonaldā, maigi runājot (atvainojos), pumpani jaunieši, kas brīžiem tik to vien spēj pateikt - brīva kase! Un te pavisam nesen izlasīju, ka McDonaldam izrādās ir šāda filozofija. Pieņemot darbā, ir tā saucāmā feiskontrole ar mīnuss zīmi. Tiek speciāli atlasīti cilvēki ar ne pārāk spīdošu ārieni, lai rindās stāvošie nekoķetētu ar apkalpojošo personālu un neaizkavētu rindu un nekaitinātu draugus-draudzenes, ar kuriem atnākuši. Pluss, speciālas maisveidīgas formas noslēpj arī auguma aprises.

Vēl McDonaldā ir diezgan neērti krēsli-dīvāni, visi galdiņi ir diezgan cieši salikti blakus viens otram, lai ejot garām tu obligāti kādu aizķer ar somu vai paklūpi aizķerot kāda kājas. Izrādās, tas arī ir priekš tam, lai tu pārāk ilgi neaizsēdētos - tu pats beidzot ēst aiziesi ātrāk prom un šādā veidā ātrāk atbrīvosi galdiņu citiem klientiem. Arī rozetes datoriem vai telefonu uzlādei praktiski neatrast - tas arī ir priekš tam, lai tu ātrāk atbrīvo vietu.

Toties bērniem te ir īsti prieki. McDonalds bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kurā saprata, ka bērni ir dārgākais, kas mums ir. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Es maz esmu redzējusi vecākus, kuri spēj bērniem kaut-ko atteikt. Nē, protams, bērns katru dienu ir spējīgs prasīt viss kaut-ko, bet saprātu robežās mēs izpildam bērnu lūgumus. Arī reizi mēnesī aizvest bērnu uz McDonaldu pēc Happy Meal komplekta, var jebkurš vecāks. Un bērni to izmanto, jo jaunas rotaļlietas parādās regulāri un pilnai laimei vajag vēl šito un šito kolekcijai. Nu un pavisam pilnai laimei - nosvinēt dzimšanas dienu! Uuuuu, tad bērns ir laimīgākais bērns pasaulē! Un šādā veidā bērni pieprasa McDonaldu vēl un vēl, un velk savus vecākus uz McDonaldu atkal un atkal.


Starp citu, pavērojiet nākamreiz, kā runā puiši un meitenes pie kasēm. Viņi nekad nepajautās: "Vai nevēlaties?" Tie vienmēr jautā "Vai vēlaties ābolu pīrādzņu?" Nekad jūs nedzirdēsiet vārdu "ne", lai neveidotos negatīva motivācija. Arī smaržas McDonaldā ir garšīgas. McDonaldā vienmēr smaržo pēc svaigas maizes, ceptām kotletēm un frī kartupeļiem. Ir vesela kompānija, kas strādā pie McDonalda smaržām, nemitīgi tās uzlabojot. Tāpēc arī burgers vienmēr tik kārdinoši smaržo! Vai ne tā?! :)

***

Būšu godīga, es nezinu kāds tad īsti būs jaunais 2017. gads. Agrāk es ticēju, ja pieliksi visus spēkus, tad noteikti sasniegsi vēlamo. Taču ne viss dzīvē ir atkarīgs no mums un daudzas situācijas ietekmēt mēs nevaram. Tagad esmu pieņēmusi to faktu, ka dzīvē gadās bedres un uzkalniņi, bez tiem nav ceļa.  Protams, man ir daudz plānu un mērķu, un galvu pārpilda spilgti un apjomīgi sapņi. Un man gribās ticēt, ka es varēšu sasniegt un īstenot ja ne visu, tad lielāko daļu.

Nu tad laimīgu un ražīgu 2017. gadu!

Kā tiek fotografēts ēdiens

Lai varētu tapt profesionālas (lasīt baudāmas) ēdiena fotogrāfijas ir nepieciešams kopdarbs, ar klientu, fotogrāfu, ēdiena stilistu, rekvizitoru un viņu asistentiem.Jau ilgu laiku ēdiena fotogrāfijām ir tendence tikt uzņemtām un izkārtotām līdzīgā manierē kāda cilvēki raduši ēdienu redzēt: servēts uz galda un fotografēts no augšas t.i. Itkā no ēdāja skatu punkta. Ēdienu stilists attiecīgi ēdienu izkārto un dekorē tā, lai ēdiens izskatītos labi no augšas.

Visas sastāvdaļas sakārtotas uz plakana šķīvja un uzskatāmi atdalītas viena no otras. Taču ne vienmēr notiek tieši tā. Uzklausot klienta vēlmes, ēdienu stilists un fotogrāfs ļaujas eksperimentiem. Tiek mainīts apgaismojums, fotografēšanas leņkis un aksesuāri, kā rezultātā tiek panākts klientam vēlamais rezultāts. Labs ēdienu fotogrāfs nekad neatdos klientam fotogrāfijas, kuras kvalitātes ziņā neapmierina pašu fotogrāfu.

Gatavie foto ir jebkura fotogrāfa vizītkarte.Pavisam nesen dominējošā tendence ēdienu reklāmu fotogrāfijās bija pasniegt ēdienu maksimāli vienkāršu, tīru un dabisku,cik vien tas ir iespējams. Ēdiena stilista uzdevums ir panākt, lai ēdiens labi izskatās pabeigtā forogrāfijā. Laiks un pūliņi,kurus pieliek stilists ,lai uzmanīgi un mākslinieciski sakārtotu ēdienu ari ir iemesls kāpēc bildes ir tik atšķirīgas no tām, kādas izvedo cilvēks bez ēdiena fotografēšanas pieredzes.

Ēdiena stilisti parasti ir pieredzējuši ēstgatavotāji - daži pat profesionāli šefpavāri. Papildus zināšanām par uzturvērtību un pavārmākslu , ēdiena stilistiem ir jābūt atjautīgiem pircējiem, jo viens no svarīgākajiem faktoriem ir iegādāties "fotogēniskus" pārtikas produktus. :) Kā jau profesionāļi viņi vizualizē pabeigtu fotogrāfiju jau uzklausot klienta vēlmes. 

Ieteikumi ēdienu fotografēšanā

Mūsdienu sabiedrība visapkārt pilnībā ir pārņemta ar fotogrāfijām, ēdieniem, ceļojumiem, sociālajiem tīkliem, internetu, mīlestību un seksu. Nav tādas dienas, kad jūsu sociālajos kontos feisbukā vai instagrammā nepārslīd desmitiem kārdinošu ēdienu, kafijas un kūciņu fotogrāfijas. Mūsdienu pasaulē, gan reālajā, gan virtuālajā nevienu dienu nevar iztikt bez ēdiena un bez fotogrāfijas. Taču ir cilvēki, kuri apvieno šos divus priekus "ēdienu" un "fotogrāfiju" , bez tam viņi to dara profesionāli. Kas tie ir? Ēdienu fotogrāfi. Ko viņi dara?

Fotogrāfē ēdienus.Ēdienu fotogrāfēšanas pamatā ir komerciālu foto uzņēmumu radīšana. Tās uzdevums ir rosināt apetīti un pēc iespējas vairāk pārdot pārtikas produktus. Ēdienu fotogrāfijas mēs sastopam ēdienkartēs, kulinārijas grāmatās, receptēs, visur, kur ir iespējams pārdot pārtiku.Ēdienu fotogrāfa darba rezultāts ir nesaraujami saistīts ar to cilvēku – ēdienu stilistu pūlēm, kuri skaisti un kvalitatīvi sagatavo produktus fotogrāfēšanai. Nevienam nav noslēpums, ka ne tuvu visi ēdieni, kas ir iemūžināti fotogrāfijā, pēc fotogrāfēšanas ir apēdami. Taču tas nenozīmē, ka katrs meistars izmanto motoreļļu vai apavu krēmu, lai attēlam piešķirtu spīdumu un svaigumu. Pateicoties šādiem trikiem, ēdienu fotogrāfijas vienmēr būs labvēlīga augsne nebeidzamiem strīdiem, kuros arvien dzimst jaunas garšīgu un fotogēnisku ēdienu "receptes".

Загрузить еще