Kā karš palīdzēja izveidot šampanieša zīmolu

Barba-Nikola Kliko, dzim. Ponsardena, kļuva par atraini 27 gados. XVIII gadsimta beigās viņai pēc statusa pienāktos vēlreiz apprecēties vai sērot līdz mūža beigām, pieņemot viesus un nodarbojoties ar rokdarbiem. Trūkumu viņa necieta - viņas tēvs bija bagāts uzņēmējs, bet laulībā ar Fransua viņai piedzima tikai viena meita. Taču Kliko atraitnei patika vīna darīšana un viņa ticēja, ka reiz īztenosies vīra sapnis par slavenu vīna nama izveidi. Viņas veiksmes satāsts - tā ir virkne neveiksmju un cīņa ar laika apstākļiem, likumiem, sankcijām un valdošo iekārtu. Kā tad radās slavenākais pasaulē dzirkstošais vīns?

Kā radās šampanietis

Šampanieša vēsture, kā daudzu citu romantikas apvītu produktu, ir pilna ar mītiem un baumām. Piem, Pjērs Perinjons, benediktiešu mūks, nemaz nav to izgudrojis. Leģenda par to, ka dzirkstošo vīnu sāka ražot 1660. gadā Ovillas abatijā, parādijās tikai XIX gadsimta beigās - to izgudroja Moёt nama marketologi, lai spētu sekmīgāk pārdot vīnu ar zīmolu "Dom Pérignon". Taču leģenda nav gluži no pirksta izzīsta, jo tik tiešām abatijas pagrabos dažreiz aukstajās ziemās gatavojās vīns ar burbulīšiem, taču "Dom Pérignon" kā reiz centās izvairīties no burbulīšiem. Toties vīns ar burbulīšiem tajā laikā bija iecienīts Anglijā - tur jau 1660. gadā bija izveidota neliela dzirkstošo vīnu ražotne.

Vēl viens mīts - īsts šampanietis, kurš garšoja karaļiem un galmam, patiesībā nebija sauss. Tas bija reizes 4-5 saldāks par vissaldāko mūsdienu vīnu. Bez tam, tas pārsvarā bija tumši-rozā krāsā. Ar šāda veida stāstiem ir pilna vēsturnieka Tilara Macceo grāmatā par Kliko atraitni - informācijas par pašu atraitni atrodam ļoti maz. Pārsteidzoši labā stāvoklī līdz mūsdienām saglabājušās viņas saimniecības un grāmatvedības klades, bet personīgas dienasgrāmatas vai mīlas vēstules nav atradušās, tāpēc par viņas likteni un dzīvesstāstu ir zināms diezgan maz. 

Sākums 

Barba-Nikola piedzima 1777. gadā Reimsā, 7 gadus pēc karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes kāzām. Francijas karaliene, kura dievināja izklaides, dievināja arī vīnu ar burbulīšiem, stiprāku un apreibinošāku, nekā parastais vīns. Tad Šampaņā, no kurienes nāk Barba-Nikola, jau ražoja pāris tūkstošus pudeles gadā dzirkstošās dziras karaļnamam un arostkrātu slānim. Tolaik ar vīna darināšanu nodarbojās mazas mājas saimniecības, kuras marķēja savas mucas ar zīmi, bet pudeles - ar krāsainu karsto vasku, lai atšķirtu savas pudeles no kaimiņu produkcijas.

Barbas-Nikolas tēvs, turīgs uzņēmējs, kurš nodarbojās ar tekstilrūpniecību, sapņoja saradoties ar dižciltīgu ģimeni, taču revolūcija ieviesa savas korekcijas un meitu apprecēja cita turīga uzņēmēja Kliko dēls. Kliko ģimene arī nodarbojās ar tekstilu un vēl tirgojās ar vīnu - iepirka mucas ar vīnu no ražotājiem Šampaņā un tirgoja uz citiem Francijas reģioniem un mazliet uz ārzemēm. Tajā laikā tā bija normāla biznesa prakse - vīnogu audzētājiem bija svarīgi ātrāk iztirgot vīnu, lai atbrīvotu vietu noliktavā jaunai ražai un nenest atbildību par sabojāto produkciju. Pudelēs vīnu tolaik prakstiski nelēja, visas pudeles bija roku darbs, tās bija ļoti traulsas un dažāda izmēra. Bez tam, līdz 1720. gadam ar likumu bija aizliegts pārliet vīnu pudelēs.

Fransua Kliko, Barbas-Nikolas vīrs nolēma reformēt ģimenes vīna biznesu. Pirmkārt, viņš nolēma eksportēt vīnu. Otrkārt, nolēma, ka viņa kompānija turpmāk arī pati audzēs vīnogas un pati darinās vīnu. Kā kāzu dāvanu jaunlaulātie saņēma iespaidīgus zemes īpašumus, tai skaitā vīnogu plantācijas. 1801. gadā Fransua nolēma, ka turpmāk ceturtā daļa no visa pārdotā vīna būs pašu ražots. Turlkāt, viņš nolēma pildīt vīnu arī pudelēs, jo tā vīnu varēja pardot trīs reizes dārgāk, nekā tādu pašu, bet mucās. Kamēr Fransua braukāja apkārt un meklēja klientus, sieva auklēja bērnu, pieskatīja vīnogu plantācijas un biznesu mājās.

Audzēt un pārstrādāt vīnu Kliko pāris nolēma pēc tam, kad Napoleons, jau būdams imperators, apmeklēja Šampaņas provinci un ciemojoties Barbas-Nikolas tēva viesnīcā, paziņoja, ka plāno attīstīt franču vīnu darīšanas tradīcijas. Ir zināms, ka Napoleons ļoti atbalstīja Moёt ģimeni, kuri jau ražoja tai skaitā vairākus tūkstošus pudeles dzirkstošā gadā. Imperators augstu novērtēja burbulīšus un uzskatīja, ka vīna darināšana var uzlabot valsts ekonomiku, kura pēc revolūcijas un Angļu-franču kara kārtējā uzliesmoja bija diezgan sadragāta. Lai stimulētu nozares attīstību, viņš lika ķīmiķim un Francijas iekšlietu ministram Žanam-Antuanam Šaptālam uzrakstīt traktātu par vīna ražošanu. Šis darbs vīna darīnāšānā skaitās jau klasika un padomi no tā vēl aizvien tiek izmantoti. Starp citu, Barbai-Nikolai atklājās vīna degustātora talants - viņā spēja atšķirt ļoti smalkas vīna garšas nianses, kas palīdzēja sastādīt un radīt unikālu vīna buķeti no dažādās vietās audzētām un dažādām vīnogu šķirnēm.

Vispār tas fakts, ka Barba-Nikola nodarbojās ar biznesu kopā ar vīru, jau bija nonsens. Napoleona valdīšanas laikā sievietes, sevišķi turīgas un dižciltīgas, nodarbojās ar labdarību, bērnu audzināšanu, ballēm un saviesīgiem pasākumiem. Vienīgais izņēmums bija atraitnes - tām bija gan precētas dāmas statuss, gan tiesības nodarboties ar biznesu vienlīdz ar vīriešiem. Daudzas atraitnes nodarbojās tieši ar vīna darīšanu un tirgoja to pārpircējiem. Un liela daļa no šī tirgus aizņēma tieši dzirkstošais vīns - tirgus segments bija tik mazs, bet ražošana pakļauta tik daudziem riskiem, ka vīrieši no lielākiem vīnu namiem ar to vienkārši nevēlējās nodarboties.

Fransua pāris gadu laikā sarunāja piegādes uz Lielbritāniju - tur franču vīns kara laikā bija aizliegts un angļi pēc kara sūtīja diezgan iespaidīgas kravas. Bet drīzumā karš atkal atsākās un tirgoties ar Angliju atkal bija grūti. Lui, toreizējais Kliko ģimenes aģents, pārdeva uz Vāciju un Krieviju mazāk vīna nekā bija cerēts. Bizness cieta zaudējumus.1805. gadā Fransua nomira no tīfa un Barba-Nikola kļuva par vienīgo mantinieci. Patiesībā, viņai vienkārši nebija citas izvēles - ne viņai, ne Fransua nebija brāļu. Ļoti iespējams, ja ģimenē būtu jauni vīrieši, tad Barba-Nikola nemaz nedomātu pārņemt biznesu savās rokās, bet gan apprecētos vēlreiz. Arī aģents Lui centās pierunāt atraitni nepamest biznesu. Viņam bedzot izdevās nodibināt Krievijā vajadzīgos sakarus un viņš cerēja noslēgt ienesīgus līgumus. Tā Kliko atraitne sāka pārvērsties par zīmolu!

Vēl viens mēģinājums

Vīra tēvs, vecais Kliko, atbalstīja vedeklu un iepazīstināja to ar savu senu draugu - uzņēmēju Aleksandru Žeromu Forno. Kopā ar Barbu-Nikolu viņi ieguldīja ražošanā 80 000 franku - pārrēķinot mūsdienu naudā tas ir apmēram $2 mln. dolāru. Rūpnīcas strādnieks toreiz pelnīja 400 franku gadā ($8 000), pārdevējs - apmēram 20 000 gadā. Kliko ieguldīja trīs ceturtdaļas no šīs summas, viņas kompanjons ieguldīja parējo - pārsvarā vīnu un ražošanas iekārtas. Tagad kompānija tirgoja prakstiski tikai sevis audzētu un ražotu vīnu un tikai ceturto daļu ņēma uz realizāciju no kaimiņiem.

1806. gadā biznesa klimats Francijā bija diezgan skarbs. 1803. gadā Napoleons sāka kara darbību, no 1805. gada imperators sastādija koalīciju Anglijai, Zviedrijai, Krievijai un Neapolei. Daudzi ceļi bija slēgti, valstis ieviesa sankcijas viena pret otru, spēles noteikumi ļoti bieži mainījās, jo kaimiņvalstis atbalstīja tad vienu, tad otru pusi. Šajos apstākļos Kliko savāca pasūtījumus uz 55 000 šampanieša pudelēm ($3 mln. dolāru pēc mūsdienu kursa) un tās transportēt nolēma caur Amsterdamu - Holande toreiz saglabāja neitralitāti. Lui brauca kopā ar kravu un pietrūka vien pāris stundas - Amsterdamas osta aizvērās sakarā ar kara stāvokli un franču kuģus nelaida arā no ostas. Visa krava uzkārās Amsterdamas ostā. Cerība, ka liegumu atcels, ātri zuda. Vasara atkal bija karsta un vīns sabojājās. Kompānija atkal cieta zaudējumus. Maz to, ka vīnu neizdevās pārdot, vēl vajadzēja apmaksāt dārgās noliktavas un turēt pilnā gatavībā kuģi, ja nu tomēr atļaus iziet jūrā. Sūtīt kravu varēja arī ar angļu vai amerikāņu kuģiem, kuri pārvadāja kontrabandu, bet bija risks zaudēt visu kravu. Situāciju sarežģija arī tas fakts, ka tirgus burtiski sagruva. Karš izpumpēja no Eiropas visu naudu un šampanietis vairs nevienu neinteresēja. Aģents nokļuva līdz Krievijai un uzzināja, ka ķeizariene ir gaidībās - parādijās cerība, ka beidzot piedzims mantinieks un būs sarīkotas dzīras. Bet piedzima meita un drīz vien pēc dzemdībām nomira - vīnu pārdot neizdevās. Aģentu pa to laiku apsūdzēja spiegošanā par labu Napoleonam un gandrīz izsūtīja uz Sibīriju. Nogādāt 50 000 šampanieša pudeles uz Pēterburgu izdevās tikai 1808. gadā.

Kad starp Franciju un Krieviju (kur šo vīnu jau zināja un paspēja iecienīt) iestājās trausls pamiers, atkal nepaveicās ar laiku - 1809. gadā bija slikta raža un nākamjā gadā kompanjons lauza līgumu ar atraitni. Viņa aizdomājās par nama likvidāciju, bet šoreiz viņu pierunāja nepadoties pašas tēvs. Viņš iedeva meitai naudu un Kliko izdevās iepirkt 10 000 pudeles, 125 000 korķus un 6 dučus vīna mucas par kopējo summu 30 000 franku. Kliko atraitne kļuva par neatkarīgu sievieti, kura viena pati vadīja pietiekami lielu internacionālu biznesu - tiem laikiem nebijis gadījums.Pirmais, ko viņa izdarīja, kļūdama par vienīgo īpašnieci, sakārtoja grāmatvedību un rēķinus. Otrs - pārorientējās uz vietējo tirgu, samazinot dārgā, bet nestabilā šampanieša daļu un palielinot lētāku, bet kvalitatīvu galda vīnu daļu. Līdz 1810. gada decembrim, kad atraitnei palika 33 gadi, viņa prakstiki norēķinājās ar iepriekšējiem parādiem, atgrieza vecos piegādātājus un klientus, iztirgoja lielāko daļu savu vīnu frančiem Jaungada svinībām. Sagaidot 1811. gadu viņa cerēja, ka veiksme viņu atradīs. Un tā arī notika.

 Laimīgā zvaigzne

1811. gadā viņai beidzot paveicās - vasara bija mēreni silta, vīns un šampanietis sanāca caurspīdīgs, ar vieglu medus toni. Bet Lielā komēta, kura togad parādijās pie debesīm un it-kā pārlidoja pāri Kliko vīnogulājiem, piešķīra noslēpumainību un pielika vairākus desmitus franku pie vīna cenas. Šīs ražas vīnu Kliko uzskatīja par savu labāko vīnu - par nama pērli.

Diemžēl, politiskā situācija atkal neļāva cerēt pārdot vīnu par labu cenu. Viņai izdevās pārdot tikai 80% no tā apjoma, kuru notirgoja 1805. gadā vēl viņas vīrs un tas jau toreiz skaitījās slikts gads. 1813. gada beigās Reimsas iedzīvotāji atkal bija kara priekšā. Kliko bija izmisumā - pagrabi bija pilni ar vīnu, kuru viņai nekādi neizdevās notirgot. Viņa ar šausmām gaidīja, kad saniknoti kareivji, nav svarīgi no kuras puses, atnāks un izlaupīs viņas noliktavas. Tas nozīmētu bankrotu. Visvairāk viņa pārdzīvoja par tā paša 1811.gada ražas vīnu, kuru miera laikos varēja pārdot par pasakaini augstu cenu. Krievi beidzot ieradās, taču viņiem bija strikti aizliegts laupīt un komendants stingri uzraudzīja kārtību. Kad kņjazs Sergejs Volkonskis ar savu kara pulku pēc pamiera pameta pilsētu, viņam pateicībā uzdāvināja lādīti ar briljantiem. Krievu armijas virsnieki pirka no atraitnes vīnu. Jā, daudzi to darīja uz parādu, bet Kliko labprāt deva pudeles. Viņa to uzskatīja par investīciju - drīzumā viņi atgriezīsies mājās un pasūtīs no viņas dārgo šampanieti uz svētkiem. Ironiski, bet visus šo gadus viņa neieredzēja karu par to, ka tas traucēja viņas biznesu, bet tagad karš pats atveda pie viņas klientus.

Baltā strīpa

Komēta it-kā atnesa Kliko atraitnei veiksmi - visas avantūras sāka izdoties. 1814. gada pavasarī viņa nolēma ar kontrabandu nosūtīt partiju sava labākā šampanieša uz Kēnigsbergu, kur krievu aristokrātija svinēja cara dzimšanas dienu. Pudeles izdevās nogādāt veselas un tās vēl ostā izpirka ar lielu uzcenojumu. Kuģi ar viņas kravu vairs necieta katastrofās, pircēji paši viņu meklēja un pieprasīja aizvien vairāk vīna. Par galveno tirgu uz ilgiem gadiem kļuva Krievija. Līdz 1830. gadam šampanieša noiets pieaudzis par 1000% - no divsimts tūkstošiem līdz 5 mln. pudeļu gadā. Atraitne kļuva par vienīgo sievieti - uzņēmēju ar milzīgu pārdošanas apjomu un plašu tirgu.

Kliko atraitne izdomāja pasniegt šampanieti augstās tievās glāzēs - agrāk šampanieti dzēra no platām glāzēm. Drīz vien tievas šampanieša glāzes bija modē jau visā pasaulē. Viņa pirmā sāka līmēt uz pudēlēm spilgtas etiķetes - lai pircēji uzreiz nekļūdīgi varētu atpazīt viņas vīnu. Un visbeidzot, tieši viņa izgudroja metodi, kā atbrīvoties no nogulsnēm, kuru izmanto vēl līdz šim laikam. Tieši atraitne izdomāja skapi, kurā visas pudeles ar šampanieti stāv zem dažādiem leņķiem ar kakliņu uz leju un pudeles ir ka brīdim izņem, pagroza un pārliek citās ligzdās zem cita leņķa.

Kliko bija apbrīnojama sieviete, talantīgs uzņemējs un izgudrotājs, bet feministe viņa nebija. Viņa arī uzskatīja, ka sievietes vieta ir mājās, tāpēc meitu pie biznesa klāt nelaida un novēlēja to Eduardam Verle, toreizējam palīgam, kuru pieņēma darbā, kad sāka palikt veca un nevarīga. Viņa uzskatīja, ka visu sasniedza piespiedu kārtā, un ja vīrs būtu dzīvs vai ģimenē būtu citi vīrieši, viņa sev piemeklētu sievišķīgāku nodarbi. Katrā ziņā, šī sieviete, kura izveidoja savu impēriju diezgan sarežģītos apstākļos, ir iedvesmojošs piemērs citiem

Foto: © Veuve Clicquot


Sekss traucē pārdošanai

Jauns feminisma vilnis pēdējā laikā uzjundījis jaunu kritikas vilni arī reklāmas jomā. Mēs ļoti bieži redzam dažādas pakāpes apģērbtas (vai pareizāk būtu - izģērbtas) meitenes reklamējot dažādas preces. Kompānijas nemaz nekautrējoties ražo reklāmas, kur sievietēm mutē bāž dažādus priekšmetus - no telefoniem līdz burgeriem,  un lej uz sejas dažādus šķidrumus atkarībā no tā, ko vēlas pārdot - dzeramo ūdeni vai mērci. Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka sieviešu ķermenis (tāpat kā kucēni un kaķēni) var pārdot visu. Pēdējie tirgus pētījumi liecina - tā nemaz nav. 

Atceras reklāmu, nevis zīmolu

Nupat zinātnieki no Ilinoisas universitātes izanalizēja vairāk kā 70 pētījumu rezultātus, kuros tika pētīts efekts no reklāmām ar seksuālu zemtekstu. Šajā sarkastā bija iekļauti promomateriāli ar puskailām meitenēm, modelēm seksuālās pozās un tml. tēliem, kā arī frāzes un teksti ar seksuāliem mājieniem. Zinātnieki noskaidroja, ka šāda veida reklāmas cilvēkiem tik tiešām labāk paliek atmiņā. Bet problēma ir sekojoša - zīmolam un pašai precei, kuru reklamē puskailas daiļavas, cilvēki vai nu nemaz nepievērš uzmanību, vai nu tie izsauc negatīvas emocijas. Un jo provokatīvāka reklāma, jo stiprāks ir šis efekts. Rezultātā, cilvēkiem zūd vēlme iegādāties reklamējamo produktu. Pētnieki no Amerikas psihologu asociācijas vēl 2015. gadā nonāca pie līdzīgiem rezultātiem. Viņi noskaidroja, ka attieksme pret "seksīgām" reklāmām ir sliktāka, nekā pret neitrālām. Pircēju vēlme iegādāties reklamējamo preci krītās, pat ja pati reklāma nekādi nav saistīta ar erotiku, bet to atskaņo raidījumos par seksu vai vardarbību.

Aiz skaistā ķermeņa neredz zīmolu

Laikam, vienu no skaistākām un provokatīvākām vēsturē reklāmas kampaņām izdomāja ātrās ēdināšanas tīkls Carl's Jr. Zīmols savos diezgan atklātos reklāmas rullīšos filmēja slavenas aktrises un modeles: Parisa Hiltone mazgā mašīnu un pie reizes arī sevi, Emīlija Ratkovska ar Sāru Džinu Andervudu svīst pie grila pieticīgos šortiņos, Keita Altone izģērbjas retro automobīlī brīvdabas kinoteātrī. Galvenais varonis visos rullīšos ir viens un tas pats - burgers Carl's Jr. Zīmols lika likmi uz seksu vairāk kā 10 gadu garumā, bet 2017. gada martā atteicās no šīs stratēģijas. Jauna mārketinga stratēģija saucas «Food, not boobs». Visi šobrīdējie rullīši burtiski izsmej ierpiekšējo pieeju. Vienā no tiem Carl's Jr. birojā atnāk izdomāts kompānijas dibinātājs Kārls Hārdijs un burtiski izglābj kompāniju no sava izlutinātā un izvirtušā dēla. Carl's Jr. mainās, lai piesaistītu ne tikai "izbadējušos tēviņu" uzmanību vecumā no 18 līdz 34 gadiem, bet arī lielāku auditoriju. Pēc kompānijas pārstāvju vārdiem, agrāk patērētaji diez vai spēja uztvert ideju par kvalitātīvām sastāvdaļām, no kuriem sastāv burgers, jo skaistie ķermeņi aizēnoja brenda ideju. Tas arī tika pamatots ar cipariem. Statistikas kompānija Ameritest izanalizēja skatītāju reakciju uz tīkla reklāmu ar Šarloti Makkīnī un konstatēja, ka tikai 27% patērētāju ieplānoja apmeklēt restorānu tuvākā mēneša laikā. Turpretī, 52% respondentu atzina šo reklāmu par aizvainojošu, 51% - par kaitinošu, bet 32% - par Carl's Jr. pasliktinājās viedoklis.

Sievietes vairs nevajag iekarot

Vēl viens zīmols, kurš 2016. gadā atteicās no seksa reklāmās - AXE. Vēl pavisam nesen savos reklāmas rullīšos kompānija demonstrēja, kā patīkams dezodoranta aromāts pievilina pūli ar skaistām meitenēm. Tagad kompānija liek uzsvaru uz personas izpaušanos. Izrādās, vēlme patikt pretējam dzimumam motivē tikai maksātnespējīgo pusaudžu auditoriju. Jaunā AXE reklāmas kompānija "Atrodi savu maģiju" mudina patērētājos atklāt savas stiprās puses, neskatoties uz valdošiem stereotipiem kādam jābūt "īstam vīrietim". Šo ideju kreatīvā komanda izdomāja tad, kad noskaidrojās, ka patērētājs cieš no nepieciešamības atbilst kanoniskiem priekšstatiem par vīrīšķību.Brendi, kuri aktīvi bīdija ideju par skaistas sievietes iekarošanu, tagad saprot, ka tas vairs nestrādā.



Vēl viens piemērs - Pirelli, kurš nu jau atteicās no kailām modelēm un akcentēja uzmanību uz sievietes personību. No 1960. gada, demonstrējot vīriešiem apburošas skaistules, kalendāra izdevēji ielika tiem galvā tikai vienu domu: strādā, krāj naudu Maserati un villai, un tad visas šīs skaistules būs tavas. Tieši šī ideja ir pamatā visām reklāmām ar seksuālu zemtekstu.Taču tagad viss ir mainījies. Sievietes kļuvušas par vīriešu konkurentēm, viņas pašas ir maksātspējīgas, kopējās intereses attiecībās kļuva svarīgākas par kāda "iekarošanu", jaunie iespaidi ir patīkamāki par greznību, biznesmeņus smokingos nomainīja puiši t-kreklos, bet sekss kļuva par tik ikdienišķu parādību, ka nu jau sāk apnikt. Vismaz internetā un reklāmās ar to vairs nevienu nepārsteigsi!

Kā pirmā aprīļa joks sagrāva valsti

Šis stāsts tik tiešām sākās kā pirmā aprīļa joks. Bet sekas šim stāstam nemaz tik jautras nebija. Var pat teikt, ka joks bija liktenīgs. Un lielā Padomju Savienība kļuva par tās upuri. Tas lieku reizi liecina par to, ka nevajag ticēt visam, ko raksta. Pat ja tiek pieminēti zinātniski žurnāli.


Pagājušā gadsmita 30-to gadu beigās diezgan pazīstams zinātniski-populāras žurnāls "La Science et la Vie" nopublicēja pirmā aprīļa joku rakstu par ēģiptiešu piramīdām un pareizu tetraedru neparastām īpašībām. Tas bija pa tiešām tā laika garā! Tajā pašā laikā franču ķīmiķis un mistiķis Žaks Beržjē uzrakstīja par to, ka vērša asinis, ievietotas miniatūras Heopsa piramīdas kartona kopijā, nesarecēja, bet gaļa diezgan ilgi saglabāja savu svaigumu. Un apmēram tajā pašā laikā kāds M.Bovi apgalvoja, ka tādos pašos tetraedros, kuru sānu malas ir noorientētas uz pasaules malām, dzīvnieku līķi nevis sadalās, bet gan mumificējās.

Raksta autori žurnālā «La Science et la Vie» pasmējās par cilvēku lēttīcību un šarlatānu apgalvojumiem. Viņi paziņoja, ka miegs šādā pareizā tetraedrā atgriež jaunību organismam, skūšanās naži paši pa sevi uzasinās, bet piens nesaskābst. Nu pasmējās - un aizmirsa.

Bet šo žurnāla numuru pēc pāris gadiem ieraudzīja izgudrotājs Eriks Vallenbergs, kurš toreiz strādāja laboratorijā Åkerlund & Rausing un iedegās ar ideju samazināt piena ražošanas izmaksas. 1944. gadā gaismu ieraudzīja kartona iepakojums trīsstūra formā. Bet vēl pēc 6 gadiem tika reģistrēta firma Tetra Pak, par kuras īpašo iepakojumu uz ilgiem gadiem kļuva kartona piramīda Tetra Classic®.

Par lielu šī iepakojumu plusu varētu minēt minimālo atgriezumu daudzumu un praktiski pilnu procesa automatizēšanu. Pamats - mīkstais kartons savienojumā ar polietilēnu - tika sarullēts cilindra formā un savienojuma vietās sakausēts kopā. Tad tos piepildīja ar pienu, kefīru vai saldo krējumu un automātiski aizkausēja šuvi ciet un nogrieza iepakojumu. Tad gatavais iepakojums iekrita speciālā konteinerā. Nekādu sarežģījumu un praktiski nav atgriezumu.

Tiesa gan, tālākais ceļš līdz patērētājam nebija vairs tik tehnoloģisks. Viens no lielākajiem trīsstūra iepakojumu trūkumiem - to nav iespējams blīvi salikt kantainā kastē. Tāpēc iepakojumu uzglabāšanai un transportēšanai izmantoja speciālas sešstūra metāla kastes. Bet tas, savukārt, noveda pie izmaksu palielināšanas transportēšanas un uzglabāšanas procesos – pa lielam nācās uzglabāt un pārvadāt arī gaisu.

Un te vēl noskaidrojās, ka piramīdās piens saskābst tieši tik pat ātri kā visos citos iepakojumos. Respektīvi, nepalika vairs neviena racionāla iemesla saglabāt šo iepakojumu, pat neskatoties uz vienkāršu ražošanas procesu.

Rezultātā 1959. gadā Zviedrija atteicās no Tetra Classic® trīsstūra iepakojumiem.

Likās, ka kompānijai nebija citas izejas, kā aiziet no tirgus. Taču Rubenam Rausingam, toreizējam kompānijas vadītājam, izdevās pārdot savu tehnoloģiju Padomju Savienībai. Runā, ka lielu lomu sarkano ministru pārliecināšanā nospēlēja vecais raksts no žurnāla «La Science et la Vie». Bet varbūt arī savu lomu nospēlēja zemas ražošanas izmaksas. Kas to lai tagad zina...

Un tā sākās otra, ļoti gara, trīsstūra piena paku dzīve. Tos izmantoja gandrīz 30 gadus, līdz 80-to gadu vidum.

To kvalitāte bija diezgan viduvēja. Piramīdas bieži plīsa un tecēja. Tirdzniecība jau ierasti norakstīja zaudējumus iepakojuma pāšizmaksā. Pārnēsāt un uzglabāt šādus iepakojumus arī bija diezgan pagrūti. Pircēji bija neapmierināti, bet piecieta, jo citas alternatīvas nebija. Īsāk sakot, ekonomiski efektīva piena ražošana galu galā noveda pie samērā augstām patēriņa izmaksām.

Protams, ja skatamies lielās valsts mērogā, tad tas ir sīkums. Sevišķi ņemot vērā faktu, ka augstas gāzes un naftas cenas pasaulē veiksmīgi maskēja ekonomiski neizdevīgus lēmumus un neefektīvu lēmumu pieņemšanu valsts vadības sistēmā. Taču tikko mainījās ārējās tirdzniecības nosacījumi, tā viss sāka jukt un brukt. Šķietami nemanāmi sīkumi un mazas detaļas ikdienā sakrājās un salikās kopā šo gadu laikā, kā rezultātā arī noveda Padomju Savienību pie problēmām finanšu jomā, sociālā jomā un iekšējā politikā.

Un ja arī nevar pateikt pilnīgi droši, ka tieši Tetra Classic® piramīdas kļuva par iemeslu socialistiskās ekonomikas sagrūšanai, tad zināmu ieguldījumu tās tomēr veica. Ja paskatīties uz piramīdām kā uz valdības pieņemamo lēmumu rezultātu, kas diezgan labi to raksturo, tad kļūst skaidrs, ka cits liktenis PSRS nemaz nebija.

Vai tomēr viss varēja būt savādāk?


Foto: google.com, ria.ru

Džeimijs Olivers - no divnieku karaļa par miljonāru

Kad Olivers pabeidza skolu, viņa atestātā bija tikai divi trijnieki un viens no tiem bija darbmācībā. Vienam no pazīstamākajiem šef-pavāriem pasaulē vēl aizvien ir grūtības ar lasīšanu.

Džeimijs Olivers - britu izcelsmes šef-pavārs, restorānu īpašnieks un uzņēmējs, ieguvis atpazīstamību ar savu angļu virtuves interpretāciju. Pasaules mēroga atpazīstamību viņam atnesa TV-šovs "Kailais pavārs" (The Naked Chef) BBC kanālā, kur demonstrēja kā vienkārši pagatavot sarežģītus ēdienus. Tagad Olivers ir uzrakstījis vairākas grāmatas, viņam ir gandrīz 100 restorāni visā pasaulē un nu jau pieci bērni.

Olivers piedzima Klaveringas ciematā ziemeļrietumu Esseksas grāfistē. Viņa vecākiem piederēja krogs The Crickets (http://thecricketers.co.uk/) - tur arī 8 gadus vecais Džeimijs aizrāvās ar kulināriju. Patiesībā, Olivers bija tas vēl huligāns un lai aizņemtu brīvo laiku tēvs piedāvāja maksāt pa 1 sterliņu mārciņai dienā par dārzeņu griešanu. Vispār Olivera biogrāfija atgādina kādu slavenu romānu par miljonāru, kurš pats sevi izveidoja.Jau bērnībā viņš no klases biedriem īrēja ģerbtuves skapīšus, lai glabātu tur saldumus. Viņam, ka restorāna īpašnieka dēlam, bija pieejami kārumi par zemākām cenām. Viņš tos tirgoja saviem skolas biedriem dārgāk un bija lielā cieņā kā lielākas kabatas naudas īpašnieks. Olveram ir iedzimta disleksija - tā radīja grūtības lasīšanā un pareizrakstībā. Viņš 5 gadus pavadīja klasē "īpašajiem" bērniem. Skolā uzskatīja, ka bērns vienkārši atpaliek attīstībā.

Neskatoties uz visu, viņš pabeidza skolu. Oliveram nav augstākās izglītības, koledžā un institūtā viņš apguva speciālas disciplīnas, kuras pārsvarā protams,ēdināšanas jomā. Grūtības mācībās ietekmēja karjeras izvēli: "Es tik slikti parādiju sevi skolā, ka man nācās apliecināties darbā", - viņš izvēlējās profesiju, kura saistīta ar roku darbu un viņa bērnības aizraušanos - kulināriju.

Savā pirmajā darba vietā Olivers kļuva par konditoru. Tad viņš pārcēlās uz dzīvi Fulhemā, kur strādāja par šef-pavāru itāļu restorānā The River Café. Un tur Olivers izrādījās īstajā vietā īstajā laikā. Šajā restorānā BBC kanāls filmēja dokumentālo filmu par ziemassvētku ēdieniem. Televīzijas cilvēkiem ļoti iepatikās jaunais pavārs, kurš nepārtraukti runāja ar kameru, tajā pašā laikā ne uz mirkli neatraujoties no ēst gatavošanas. Jau pēc pāris dienām kanāla producenti noslēdza ar viņu līgumu. Tas bija šovs The Naked Chief (Kailais pavārs), kurš arī pārvērta puisi no provinces par pasaules mēroga zvaigzni.

Tomēr, viņa karjerā bijušas arī ķļūmes. Pašā TV karjeras sākumā Olivers pieļāva kļūdu, kura gandrīz aizvēra TV durvis uz visiem laikiem. Viņš parakstīja līgumu ar britu veikalu tīklu Sainsbury’s un kļuva par viņu "reklāmas seju". Tajā pašā laikā izmantoja tēlus un paņēmienus, kuri bija daļa no šova "Kailais pavārs". Vismaz tādus secinājumus izdarīja BBC kanāla vadība un lauza ar Oliveru līgumu. Olivers mācījās no savām kļūdām - uz kādu laiku viņš pazuda no TV ekrāniem. Taču vienlaicīgi arī saprata, ka tautai patīk viņa darbošanās stils un receptes. 2000. gadā viņš atgriezās, bet nu jau viņam aiz muguras sāvēja sava producentu grupa. Tad arī tika uzrakstīta pirmā grāmata, kura momentā kļuva par bestselleri. Kopš tā laika Olivers pats veido savu tēlu - gan seju, gan imidžu.


Sainsbury's vadība atzīst, ka sadarbība ar Oliveru bija viena no veiksmīgākām visā kompānijas vēsturē. Pēc Olivera parādīšanās reklāmā sekoja straujšs pārdošanas apjoma pieaugums. Piemēram, 2005. gadā Olivers piedāvāja pievienot Boloņas mērcei muskatriekstu - vekalu tīkls gada laikā iztirgoja 9 tonnas un tā ir 2 gadu norma. Īpaši lielus panākumus atnesa Feed your family for a fiver kampaņa - pārdošanas apjoms pieauga par 200%. Tās ir mums visiem pazīstamas lapiņas lielveikalos ar receptēm - pēc statistikas datiem tieši šī reklāma uzrunā patērētāju visvairāk.

2002. gadā Olivers ieķīlāja savus īpašumus lai nodibinātu fondu "15" un tad arī startēja jauns šovs - dokumentālais seriāls Jamie's Kitchen. Tajā Olivers mācīja gatavot 15 maznodrošinātiem jauniešiem. Pieci finālisti ieguva darbu jaunajā Olivera restorānā "15". Šovs atmaksājās un 2003. gadā Olivers palaida četru sēriju sikvelu "Džeimija virtuve" un "Atgriešanās Džeimija virtuvē". Olivers arī regulāri nodarbojas ar labdarību - ne tikai pieņem darbā maznorošinātus jauniešus, bet arī iestājās par neveselīgu ēdienu izslēgšanu no skolu ēdnīcām. Britu valdība pat piešķīra 280 miljonu sterliņu mārciņu skolēnu pusdienu uzlabošanai pateicoties tieši Olivera lobijam.

Olivers viens no pirmajiem pievērsa uzmanību lielajam cukura dadzumam ikdienas pārtikas produktos, piemēram, mērcēs, sāļajā konditorejā, konservos utt. 2004. gadā Olivers nofilmēja filmu "Cukurs", kurā pierādīja, ka cilvēki ikdienā patērē krietni vien vairāk cukura, nekā tas ir nepieciešams un pat nemana to. Šādas diētas sekas - 2. tipa cukura diabēts, aptaukošanās un citas veselības problēmas.

2012. gadā Olivers nopelnīja vairāk kā 300 miljonu sterliņu mārciņu pārdodot grāmatas, kuru kopējā tirāža pārsniedz 30 miljonu eksemplāru. Vairāk ir tikai Potera sāgai. Olivers sarakstījis vairāk kā 20 grāmatu par brokastīm, desertiem, pasaules virtuvi un veģetāriem ēdieniem.2012. gadā Olivers ieņēma 500-to vietu starp bagātākajiem Lielbritānijas cilvēkiem un kļuva par bagātāko pavāru pasaulē. Tagad viņa personīgais kapitāls tiek novērtēts ar 230 miljoniem sterliņu mārciņu. Viņam pieder trīs restorāni "15", divas kafejnīcas "Barbecoa" un "Jamies Oliver's Diner" un kulinārā skola.

2017. gadā šešus restorānus Oliveram nācās aizvērt breksita dēļ. Darbu zaudēja 120 darbinieku (tasssir mazāk par 5% no kopējā darbinieku skaita), taču kompānija solīja atrast viņiem darbu citosOlivera restorānos.

Olivera bizness ir labā formā, īpaši itāļu restorāns uz  Londonas galvenās ielas Pikadilli, kurā vienmēr aizņemti visi galdiņi, taču pats Olivers sevi nezuskata par veiksmīgu uzņēmēju. Viņš pats saka, ka vienkārši dara to, kas patīk. Tas arī palīdzēja nopelnīt naudu.


Foto - Jamieoliver.com



Kāpēc McDonaldā nestrādā skaisti pārdevēji?!

Vai jūs esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc McDonaldā ir tik maz glītu darbinieku?

Nē, es neteikšu, ka pati esmu Princese no pasakas, bet oficianti restorānos, kā likums, ir pievilcīgi puiši un meitenes. Brīžiem gadās arī gados vecāki cilvēki, bet tie ir kopti un vizuāli patīkami. Taču McDonaldā, maigi runājot (atvainojos), pumpani jaunieši, kas brīžiem tik to vien spēj pateikt - brīva kase! Un te pavisam nesen izlasīju, ka McDonaldam izrādās ir šāda filozofija. Pieņemot darbā, ir tā saucāmā feiskontrole ar mīnuss zīmi. Tiek speciāli atlasīti cilvēki ar ne pārāk spīdošu ārieni, lai rindās stāvošie nekoķetētu ar apkalpojošo personālu un neaizkavētu rindu un nekaitinātu draugus-draudzenes, ar kuriem atnākuši. Pluss, speciālas maisveidīgas formas noslēpj arī auguma aprises.

Vēl McDonaldā ir diezgan neērti krēsli-dīvāni, visi galdiņi ir diezgan cieši salikti blakus viens otram, lai ejot garām tu obligāti kādu aizķer ar somu vai paklūpi aizķerot kāda kājas. Izrādās, tas arī ir priekš tam, lai tu pārāk ilgi neaizsēdētos - tu pats beidzot ēst aiziesi ātrāk prom un šādā veidā ātrāk atbrīvosi galdiņu citiem klientiem. Arī rozetes datoriem vai telefonu uzlādei praktiski neatrast - tas arī ir priekš tam, lai tu ātrāk atbrīvo vietu.

Toties bērniem te ir īsti prieki. McDonalds bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kurā saprata, ka bērni ir dārgākais, kas mums ir. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Es maz esmu redzējusi vecākus, kuri spēj bērniem kaut-ko atteikt. Nē, protams, bērns katru dienu ir spējīgs prasīt viss kaut-ko, bet saprātu robežās mēs izpildam bērnu lūgumus. Arī reizi mēnesī aizvest bērnu uz McDonaldu pēc Happy Meal komplekta, var jebkurš vecāks. Un bērni to izmanto, jo jaunas rotaļlietas parādās regulāri un pilnai laimei vajag vēl šito un šito kolekcijai. Nu un pavisam pilnai laimei - nosvinēt dzimšanas dienu! Uuuuu, tad bērns ir laimīgākais bērns pasaulē! Un šādā veidā bērni pieprasa McDonaldu vēl un vēl, un velk savus vecākus uz McDonaldu atkal un atkal.


Starp citu, pavērojiet nākamreiz, kā runā puiši un meitenes pie kasēm. Viņi nekad nepajautās: "Vai nevēlaties?" Tie vienmēr jautā "Vai vēlaties ābolu pīrādzņu?" Nekad jūs nedzirdēsiet vārdu "ne", lai neveidotos negatīva motivācija. Arī smaržas McDonaldā ir garšīgas. McDonaldā vienmēr smaržo pēc svaigas maizes, ceptām kotletēm un frī kartupeļiem. Ir vesela kompānija, kas strādā pie McDonalda smaržām, nemitīgi tās uzlabojot. Tāpēc arī burgers vienmēr tik kārdinoši smaržo! Vai ne tā?! :)

***

Būšu godīga, es nezinu kāds tad īsti būs jaunais 2017. gads. Agrāk es ticēju, ja pieliksi visus spēkus, tad noteikti sasniegsi vēlamo. Taču ne viss dzīvē ir atkarīgs no mums un daudzas situācijas ietekmēt mēs nevaram. Tagad esmu pieņēmusi to faktu, ka dzīvē gadās bedres un uzkalniņi, bez tiem nav ceļa.  Protams, man ir daudz plānu un mērķu, un galvu pārpilda spilgti un apjomīgi sapņi. Un man gribās ticēt, ka es varēšu sasniegt un īstenot ja ne visu, tad lielāko daļu.

Nu tad laimīgu un ražīgu 2017. gadu!

Загрузить еще